Ir 2015. gada 3. augusta pēcpusdiena, un tikai šobrīd varu teikt kora 2014./2015. gada sezona ir noslēgusies. Šis ir mirklis, kad uzdod jautājumus, meklē atbildes, vērtē, domā. ..
Kaut gan – vai var izvērtēt mīlestību? Jo citādi to nevar nosaukt. Tikai mīlestībā tu dod un nerēķini – stundas, minūtes, dienas, nedēļas… Tikai mīlestībā Tu nejautā, kas man par to būs…. Tikai mīlestībā spēj pārvarēt grūtības, pat nejēdzības… Tikai mīlestībā tu spēj iekšēji pasmaidīt, kārtējo reizi dzirdot – „tas nav normāli”, „tā trakā”… Tikai mīlestībā tu spēj dejot, kad ir iestājušās „Flinstona” potītes…
Es pateicos visiem savējiem, kas dalās ar mani šajā mīlestībā un šajā trakumā. Par „Cāļa” darbnīcas vadīšanu Vērmanes dārzā un mēģinājumiem 6. Vidusskolā septembrī manām lielajām.
Par Vivaldi pirmatskaņojumu projektā „Rīga Eiropas krustcelēs” un Imantu Kalniņu koncertā „Elpo dienu, elpo sauli”, par „Savējais” svinēšanu oktobrī.
Par svecītēm rokās un siltumu sirdīs studijas un meiteņu kora koncertā „Labvakar, Latvija!” un Lapmežciema koncertu Latvijas mēnesī novembrī.
Par lielajiem Ziemassvētku koncertiem „Gods Dievam augstībā” kopā ar Aivaru Kalēju, Daumantu Kalniņu un gandrīz jau mūsējiem – Mārtiņu, Māri, Mārci un Jāni – vislabāko grupu. Par fantastiskajām esejām. Par piparkūku smaržu 112. telpā un visā skolēnu pilī kopā ar Leldi, par studijas un meiteņu kora koncertu „Brīnuma sirds” decembrī.
Par uzdrošināšanos stāties priekšā skolotāju pulkam un rādīt savu varēšanu, reizēm nevarēšanu un varbūt pavērt tikai mūsu saskaņas noslēpuma priekškaru tālākizglītības kursos janvārī.
Par kopmēģinājumiem un XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētku modelēšanas koncertu, un studijas brīnišķīgo startu konkursā „Balsis”, par iespēju uzrakstīt jaunu tautas dziesmas apdari un dzirdēt tās pirmatskaņojumu februārī.
Par uzdrošināšanos piedalīties arī pieaugušo līgā un skatē saņemt augstāko pakāpi vienīgajām no visas grupas dziedot tikai a cappella programmu martā.
Par koncertu „Šķind zemīte, rīb zemīte” aprīlī. XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētku skates I kārtu , par „Es atnācu uguntiņu”, „Kalniem pāri” un „Šķind zemīte”. Par fantastisko braucienu uz „Ulubeli”, dāvājot dzīvniekiem ne tikai barību, bet pašu vērtīgāko – laiku kopā būšanai un pastaigai mežā un iepazīšanos ar Umku aprīlī.
Par XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētku skates II kārtu – par „Stāvēju dziedāju”, „Kalējs kala debesīs” un vēlreiz „Es atnācu uguntiņu”. Par fantastisko projekta „Dievs. Daba. Darbs.” realizāciju. Par jauniem cilvēkiem manā dzīvē. Par kustību nodarbībām, brīnišķīgajām horeogrāfijām, par sapratni, smiekliem, mācīšanos no galvas, gulēšanu uz grīdas, pašaizliedzību. Par tērpu pašrocīgu darināšanu. Par „Vindo”, Tormisu, Bīblu, Ešenvaldu, Prauliņu. Par mūsu pīlādzīti Likteņdārzā. Un tas viss maijā.
Par neatlaidību jūnijā starp eksāmeniem skolā un sesijām augstskolā piedalīties baznīcu naktī un saņemt „Bravo!” , kas Latvijā amatieriem nemaz neizdodas tik bieži. Par nometņošanu Valdemārpilī. Trīs jaunas horeogrāfijas katrai vecuma grupai – „Pilni vižņu mani mati”, „Mosties”, „ Labā sirds” un jau piektā koncertprogramma mācību gada laikā „Sirds zin” .
Un jūlijā ne tikai Mežaparka dienas, bet svētku ieskandināšanas projekts Viesturdārzā, koru kari ar zelta diplomu, un brauciens uz konkursu Slovākijā, kur arī zelts. Kurš izglītības iestādes koris vēl to var?
Es mīlu Jūs un lepojos.
Un citādi nevar. Un šogad, kad aizsaulē aizgāja mans diriģēšanas profesors, es visskaudrāk apjautu, ko nozīmēja viņa teiktais: „Inga, audzini raksturu”. Es to daru, mīļo šefiņ. Un darīšu, citādi „būs jāmaina profesija” 🙂
Un tāpēc es pateicos, ka man ir vislabākie palīgi. Es pateicos, ka varu dalīties ar Jums mīlestībā, ka varu būt reizēm gan mamma, gan skolotājs, gan draugs, ka varu Jūs mācīt un mācīties no Jums. Ka varu būt es pati, ar veiksmēm un arī cilvēcīgām kļūdām.
Non progredi est regredi. – Neiet uz priekšu nozīmē iet atpakaļ.
Inga Cimiņa,
Kamerkora “Tonika” mākslinieciskā vadītāja