Kā neizbeidzams bezrobežu rīts
pār vienu sirdi mīlestība nāk,
un tu, ar visu dzīvo sasaistīts, jau esi kļuvis varenāks un vārīgāks.

Gar visu daļa tev, jo visa daļa – tu,
un simtreizējais viss ir pirmoreiz,
viss debess zvaigznājs kļūst
par tavu zvaigznāju
un arī dienā mirgot neizbeidz.

nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
kad, kopā sakusušas,
debesis un zeme zied
un tur pa vidu
jūsu mīlestība nāk.

Jūs baltu dvēseli
zem kājā, viņai
paklājiet.

/O.Vācietis/